Altenburgas abatiju sākotnēji 1144.gadā dibināja Poigen-Rebgau grāfiene Hildeburga. Klosteris tika iznīcināts un rekonstruēts daudzu uzbrukumu rezultātā. Pirmais bija 1251. gadā Hermans V Fon Bādens, kam sekoja vairāki Kumāni laikā no 1304.līdz 1327. gadam un laikā Husītu Kari no 1427. līdz 1430. gadam. To uzbruka Bohēmija, Morāvija un Ungārija 1448.gadā un turki 1552. gadā. 1327. gadā dažus restaurācijas darbus veica Heidenreiha Fon gara atraitne Ģertrūde. 1645. gadā zviedri iznīcināja abatiju. Atjaunošana veidojās pēc trīsdesmit gadu kara 17.un 18. gadsimtā. Abatija savu pašreizējo formu ieguva baroka stilā zem abatiem Maurus Boxler un Placidus daudz. Darbs tika veikts arhitekta Josefa Munggenasta uzraudzībā, kuram palīdzēja daži no Austrijas izcilākajiem māksliniekiem un amatniekiem: Pols Trogers par freskām, Francs Jozefs Holzingers par apmetuma darbu un Johans Georgs Hoppls par marmoru. Imperatora Jāzepa II vadībā 1793. gadā abatijai bija aizliegts pieņemt jaunus iesācējus, taču atšķirībā no daudziem citiem Austrijā tai izdevās palikt funkcionālai. Pēc 1848. gada revolūcija, tās parādi tika noskaidroti, pārdodot dažus kapelas galvenos artefaktus. 1938.gada 12. martā abats Ambros Minarz atteicās lidot ar nacistu svastikas karogu abatijā. no 1938. gada 17. marta. Uz īsu laiku no 1940.līdz 1941. gadam nacionālsociālistu vadībā abatija tika apturēta un 1941. gadā likvidēta. Abats tika apcietināts, un sabiedrība tika atsavināta. Kopš 1945. gada telpas padomju okupācijas karaspēks izmantoja kā izmitināšanu. Abata Maurusa Knapeka (1947-1968) vadībā ēkas tika atjaunotas un kopiena tika atjaunota. Arhitektūra Abatija interjerā parāda baroka un rokoko apmetuma arhitektūras stilu saplūšanu. Rekonstrukcijas laikā tika pievienota bibliotēka, imperatora kāpnes un marmora zāle. Kāpnes, abatijas baznīca un bibliotēka ir atzīmētas ar Pola Trogera gleznotajām freskām. Tie, kas atrodas vestibilā, kas ved uz bibliotēku, ir viņa studenta Johana Jakoba Zeillera darbs. Bibliotēka, kas celta 1740.gadā, ir baroka arhitektūras elegance, iespaidīga telpa, kas paceļas līdz trīs stāvu augstumam. Bibliotēkas zāle ir 48 m gara, un tās griestus rotā Pola Trogera veidotās freskas. Starp daudzajām freskām atšķirīgie ir Zālamana spriedums, Dieva gudrība un ticības gaisma. Zem bibliotēkas ir liela kripta, kuru rotā arī daudzas nezināmu mākslinieku freskas; viena konkrēta aina, kas pēc izskata ir sīva, ir Nāves deja. Baznīca ir ovālas formas un tai ir kupols. To 1730. -33. gadā atjaunoja Džozefs Munggenasts. Kupolu rotā arī Trogera freskas. Altārgleznas galvenā iezīme ir glezna Marijas debesīs uzņemšana, kuras augšpusē ir Trīsvienības attēlojums. Dārzs Pēdējos gados ap klosteri ir izveidoti vairāki labi kopti dārzi dažādos stilos. Viņus visus stādīja paši mūki ar Natur im Garten projekta palīdzību, kā arī no apkārtnes audzētavām. Kādreiz abatijas parks, Der Garten der Religionen (reliģiju dārzs) ir lielākais no dārziem. To nesen izmantoja Ziemassvētku eglīšu un augļu koku audzēšanai. Dārzs tagad sastāv no piecām labiekārtotām teritorijām, kas veltītas piecām pasaules galvenajām reliģijām-hinduismam, budismam, jūdaismam, kristietībai un islāmam. Tam ir arī liels dabisks dīķis, ko ieskauj pļava, kas pilna ar savvaļas ziediem, koku grupa un vecā plūmju birzs, kur var redzēt vietējos mājlopus. Atsauce: Vikipēdija