Schönhausen Palace ir baroka pils, ko ieskauj dārzi, caur kuriem Panke upe iet. 1662. gadā grāfiene Sofija Teodore, Atvase Holande-Brederode ģimene un Brandenburgas ģenerāļa Sieva Kristians Alberts no Dohnas, ieguva zemes Niederschönhausen un Pankow, tad tālu uz ziemeļiem no Berlīnes pilsētas vārtiem. 1664. gadā viņa uzcēla muižu Niederschönhausen 'holandiešu' stilā. Ministrs Joahims Ernsts fon Grumbkovs to iegādājās 1680.gadā, un 1691. gadā viņa atraitne to pārdeva par 16 000 Taleriem Hohenzollern vēlētājam Frederiks III no Brandenburgas, kurš agrāk bija iemīlējis īpašumu. Frederiks nodeva muižu Amt Niederschönhausen un lika to pārveidot par pili no 1691.līdz 93. gadam, pamatojoties uz Johana Arnolda Neringa izstrādātajiem plāniem. 1700. gada augustā Princis-vēlētājs sagatavoja un plānoja savu kronēšanu kā karali Prūsijā plkst Šēnhauzenes pils. 1704. gadā tagadējais karalis Frederiks I Prūsijā noslēdza līgumu Eosanders fon Gēte atkal paplašināt pili un tās dārzus. Tomēr pēc karaļa nāves 1713. gadā viņa dēls un pēctecis Frederiks Viljams I par šo vietu daudz nerūpējās. Rezultātā ierēdņi, piemēram, ministrs Frīdrihs Vilhelms fon Grumbkovs, pārcēlās, lai to izmantotu kā biroja telpas, daļa zemes tika iznomāta, un turpmākajos gados gan pils, gan Parks lēnām sabruka. Prūsijas karaļa Frederika II vadībā, kas pazīstams arī kā "Frederiks Lielais", Pils atkal tika pārveidota par karaļa rezidenci viņa sievai Elizabetei Kristīnei no Brunsvikas-Bevernas, kura to izmantoja kā regulāru vasaras rezidenci no 1740.līdz 90. gadam. Mākslinieks Johans Maikls GRAFS, visticamāk, sniedza ieguldījumu šajā laikā izpildītajos greznajos apmetuma rotājumos. Tā kā Frederiks nespēja ar viņu tikt galā, viņš nekad neapmeklēja Nīderschönhausen un vasaras pavadīja plkst Sanssouci iekšā Potsdama. Septiņu gadu kara laikā 1760. gadā, kamēr karaliene atkāpās uz Magdeburgas cietoksni, krievu karaspēks dziļi iespiedās Prūsijā, okupēja Berlīni un izpostīja Niederschönhausen pili. Pēc 1763.gada tas tika pārbūvēts pašreizējā formā saskaņā ar Johana Bumana plāniem, un dārzi tika pārveidoti rokoko à la française stilā. Pēc karalienes Elizabetes Kristīnes nāves 1797. gadā pils tika reti izmantota. Reizēm Frederika no Meklenburgas-Strelicas, Prūsijas Prinča Luija Čārlza atraitne, dzīvoja Šēnhauzenā un atkal pārveidoja dārzus, Šoreiz Pīters Džozefs Lenē angļu ainavu dārzā. Bez tam tas galvenokārt kalpoja kā Mēbeļu un gleznu glabātuve. Prūsijas valdošais Hohenzollern dinastija piederēja Šēnhauzenes pils līdz brīdim, kad tā tika atsavināta un kļuva par Prūsijas brīvvalsts īpašumu 1920.gadā pēc monarhijas beigām Vācijas revolūcija no 1918. līdz 1919. gadam. Pēc tam tas tika atvērts sabiedrībai un izmantots daudzām mākslas izstādēm, kā arī valdības oficiālajai mākslas nodaļai nacistu laikmetā, kad šeit tika glabātas vairākas aizliegtas tā saucamās "deģenerētās mākslas" gleznas. Laikā Berlīnes kauja Otrā pasaules kara beigās pils cieta zināmus postījumus, bet gandrīz nekavējoties to salaboja Pankow Künstlerinitiative, lai to varētu izmantot izstādei jau 1945.gada septembrī. Drīz pēc tam padomju militārā administrācija konfiscēja pili un pārvērta to par virsnieka putru. Vēlāk tā kalpoja kā internātskola Padomju studentiem. Kad Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) tika izveidota padomju okupācijas zona 1949.gada 7. Oktobrī padomju vara nodeva Šēnhauzenes pili Austrumvācijas varas iestādēm. Līdz 1960.gadam tā bija VDR prezidenta oficiālā mītne Vilhelms Piecks, kur viņš uzņēma tādus valsts viesus kā Ņikita Hruščovs un Hošimina. Pēc viņa nāves tas sākotnēji kalpoja kā jaunizveidotās Austrumvācijas Valsts Padome, kas pārcēlās uz Staatsratsgebäude plkst Mitte 1964.gadā. Pēc tam VDR valdība to izmantoja kā oficiālo viesu namu un oficiāli pārdēvēja par Schloss Niederschönhausen. Šeit ieradās daudzi valsts apmeklētāji, tostarp Indira Gandija, Fidels Kastro, kā arī pēdējais padomju prezidents Mihails Gorbačovs un viņa sieva Raisa Gorbačova 1989.gada oktobrī Austrumvācijas mierīgās revolūcijas priekšvakarā. Tajā laikā pils un daļa dārzu bija slēgta sabiedrībai, un to ieskauj augsta siena. Kamēr Vācijas atkalapvienošanās notika 1989.un 1990. gadā, tā sauktais apaļais galds tikās pils saimniecības ēkās. Šeit notika arī lielas sarunu daļas, kas noveda pie Līguma par galīgo izlīgumu attiecībā uz Vāciju, un tagad plāksne piemin šo periodu. Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1991. gadā Berlīnes štats kļuva par jauno pils un tās dārzu īpašnieku, un 1997.gadā valsts nodeva īpašumu pārdošanai. 2003.gadā notika zināmas diskusijas par pils izmantošanu kā Vācijas prezidenta pagaidu rezidenci, līdz tiks pabeigta Schloss Bellevue atjaunošana, taču šis plāns neizdevās augsto izmaksu (aptuveni 12 miljonu eiro) dēļ, kas būtu nepieciešami, lai pils pietiekami atbilstu standartiem. Turklāt, pateicoties jumta konstrukcijas piesūcināšanai ar ķīmiskām vielām, lai aizsargātu koka sijas, vairākus gadus tikai divus apakšējos stāvus varēja izmantot neregulārām svinībām un ekskursijām ar gidu. 2005. gada 24. jūnijā īpašumtiesības uz pili tika nodotas Prūsijas pils un dārzu fondam Berlīne-Brandenburga. Tajā pašā laikā atjaunošanas darbiem tika atvēlēti 8,6 miljoni eiro federālajos fondos. Pils tika atvērta sabiedrībai 2009. gada 19. decembrī. Papildus vēsturiskajām telpām, kas datētas ar Prūsijas karalienes laiku, VDR prezidenta izmantotās telpas tika atkārtoti atvērtas. Tiek apsvērta arī Vilhelma Piecka izmantotā biroja atjaunošana un kafejnīcas celtniecība muzeja viesiem. Turklāt tiek izstādīti mākslas darbi no Elizabetes Kristīnes kolekcijas, kā arī Dohna-Schlobitten kolekcija, kas iepriekš atradās Šarlotenburgas pilī. Kopš 2003. gada Bundesakademie für Sicherheitspolitik (BAKS) atrodas divās no pils palīgbūvēm. Atsauce: Vikipēdija